Hokejs

Hokejs ir mums visiem tik ļoti zināms sporta veids, kur pa ledu tiek trenkāta ripa un 12 spēlētāji, katrā komandā pa 6 tad arī sacenšas, lai varētu viens otra vārtos iedabūt šo ripu. Hokeja aizsākumi meklējami Kanādā, kur tad arī šis sporta veids tiek spēlēts vēl mūsdienās un Kanāda arī tiek uzskatīta par Hokeja galvaspilsētu, jo viņiem pat vairāki procenti no kopējās populācijas ir hokeja spēlētāji un tāpēc arī parasti visos čempionātos tieši Kanādieši sacenšas un uzvar.

Hokejs, kā sporta veids ir ļoti aizraujošs, jo tajā ir gan ledus, gan sacensības, gan meistarība un arī azarts un dusmas. Hokejā bieži vien spēlētāji viens ar otru izkaujas un tāpēc arī skatītājiem šis sporta veids tik labi patīk. Hokejā visi notikumi attīstās ātri un spēlētāji parasti no vienas laukuma puses nonāk otrā pāris sekunžu laikā, jo uz ledus ir iespējams attīstīt visai lielu ātrumu. Bet tāpēc, ka uz ledus ir grūti apstāties, tad šis sporta veids paliek vēl interesantāks un arī tas, ka ir atļauti spēka paņēmieni visu padara daudz skatāmāku un aizraujošāku.

Hokejs arī mums tepat mājās ir labi pazīstams, jo lai gan mēs esam maza valstiņa, un mums ir maz iedzīvotāju, tomēr proporcionāli mēs ļoti daudz spēlējam hokeju ja salīdzina pret kopējo valsts populāciju. Tieši tāpēc arī, lai gan mums ir daudz daudz mazāk iedzīvotāju nekā lielajās hokeja super valstīs, tomēr mēs nereti varam ar tām sacensties un pat iekļūt Hokeja turnīru Top 8 un pat vēl aukstāk. Latvijas izlase bieži vien spēkojas kā līdzīgs pret līdzīgu ar lielajiem hokeja milžiem, kā Krieviju, ASV un Kanādu un sanāk arī tādas situācijas, kad mēs šīs lielvalstis uzvaram. Latvijā Hokejs ir ļoti izplatīts un mūsu fani ir vieni no skaļākajiem un labākajiem visā pasaulē un par to tad arī mēs esam pazīstami. Mūsu hokeja meistari tādi kā Artūrs Irbe, Sergejs Žoltoks un Sandis Ozoliņš, bet arī jaunākie, kā Artūrs Kulda ir visai plaši pazīstami un jebkuram no mūsu jaunatnes vai arī vecākās paaudzes paprasot vai viņi pazīst šos vārdus noteikti, ka viņi atbildēs apstiprinoši.

Bet Hokejs noteikti nenāk viegli, jo ir vajadzīgas lielas investīcijas un kredīti(un ne jau kaut kādi ātrie kredīti, bet gan miljonu lieli aizdevumi), lai varētu uzcelt ledus halles, un sponsorēt to uzturēšanu, kā arī dotu naudu jaunajiem sportistiem, kas tad arī pēc tam izaug par nopietniem hokeja spēlētājiem. Visam ir vajadzīga nauda un laiks un Latvija mērķtiecīgi arī šādu laiku un naudu iegulda, tādā veidā tad arī mums ir izdevies tikt tik tālu, kā mēs esam tagad un, ja nebūtu uzņēmīgu cilvēku tad nekas tāds arī nenotiktu!

Slēpošana

Slēpošana ir viens no populārākajiem ziemas sporta veidiem, kur cilvēks slīd pa ledu vai sniegu ar diviem koka gabaliem, un izmantojot divas nūjas, ar kurām atsperties. Slēpošanas aizsākumi ir meklējami jau 600 gadus pirms mūsu ēras Ķīnas apkārtnē, bet pirmie modernie vēsturiskie fakti par slēpju izmantošanu ir nākuši no Norvēģijas, kur jau vismaz 500 gadus tiek izmantotas dažāda veida slēpes. Līdz pat 19. gadsimtam tika izmantotas asimetriskas slēpes kur viena bija garāka, bet otra īsāka un tika slīdēts uz garās lēpes bet ar īso notika atspēriens. Šī garā slēpe tika ieziesta ar dzīvnieku taukiem, lai labāk slīdētu, bet īsā slēpe nereti tika apdarināta ar dzīvnieka ādu, lai neslīdētu un varētu vieglāk atsperties. Un sākumā arī tika izmantots viens koks, jeb nūja, kas palīdzēja atsperties, nevis divas, kā tas ir moderni šobrīd.

Galvenie slēpju stili ir Nordic un Apine, kur Nordik stila slēpes ir priekš lekšanas un priekš tālās slēpošanas un šeit slēpe pie zābaka tiek piestiprināta tikai pie pirkstgaliem, lai varētu viegli nokrīt, ka samežģīs kāja, bet Alpine stilā slēpe piestiprinās pie visas pēdas un to nav iespējams tik viegli noņemt, un tāpēc arī šis slēpošanas veids tiek izmantot tika tur, kur ir slēpošanas kalni ar pacēlājiem, kur nav nepieciešams bieži kāpt nost no šīm slēpēm.

Slēpošana ir gan kā brīvā laika pavadīšanas veids, gan kā sporta disciplīna un arī vienkārši veids, kā atpūsties brīvajā laikā. Slēpošanas sporta disciplīnas ietver sevī lēkšanu ar slēpēm, distanču slēpošana, biatlons un nordic distanču slēpošana. Slēpošana ziemas olimpiskajās spēlēs un ziemā ir tas pats, kas skriešana vasarā un parasti piesaista daudzu cilvēku uzmanību. Slēpot vienkārši priekam vai izklaidei var ar distanču slēpēm vai arī ar kalna slēpēm, un viss ir atkarīgs no tā, kas tev labāk patīk un kuru no šiem slēpošanas veidiem tu māki vai nemāki.

Lai varētu slēpot tev būs vajadzīgas gan slēpes, gan zābaki un savienojumi, gan arī nūjas un protams arī slēpošanas tērps un ķivere, kas pasargās tevi no galvas savainojumiem. Šī inventāra cenas ir ļoti dažādas un vienkāršai slēpošanai pietiks tikai ar lēto aprīkojumu, bet sportistiem noteikti vajadzēs nopietnu aprīkojumu, kas var izmaksāt vairākus simtus Eiro. Slēpju kopšana arī ir ļoti svarīga, jo bez tās visticamāk, ka slēpes neslīdēs tik labi, kā vajadzētu un tāpēc gan to pareiza uzglabāšana gan ieziešana ar vasku pirms katras slēpošanas ir svarīga.

Slēpošanā savainoties ir grūti, tomēr tādās disciplīnās, kā kalnu slēpošana un lēkšanā ir jābūt uzmanīgam un tajās noteikti nepieciešama ķivere, bet dodoties distanču slēpošanā pa mežu visticamāk var iztikt bez ķiveres, jo parasti sniegs ir mīksts un nav tik bīstams, kā ledus.

Biatlons

Biatlons ir ziemas sporta sacensību veids, kurā tiek savienoti divi dažādi sporta veidi, kas ir distanču slēpošana un šaušana kopā radot ļoti aizraujošu sporta veidu, kur sportistiem ir jāmāk abas šīs sacensību daļas un esot ekspertam vienā nenozīmē, ka tu varēsi apsteigt citus kas ir vidēji labi abās kategorijās. Biatlona distances ir dažāda garuma sākot no 20 kilometru distances līdz 6 km distancēm jauniešiem. Un tiek veidoti dažādi starti gan individuālie, gan sprinta gan iedzīšanas, kā arī masu starts un pat stafetes un jauktās stafetes, kas visas padara šo sporta veidu par ļoti skatāmu un aizraujošu. Katrai distancei ir gan savi kilometru daudzumi gan arī soda veids par nesašautiem mērķiem, kas var būt gan 150 metru soda aplis gan arī viena soda minūte un arī papildus patronas, kuras var izmantot šaušanai, kas savukārt aizņem laiku.

Biatlona sacīkstes pamatā notiek Ziemas olimpiskajās spēlēs ik pa 4 gadiem un jau kopš 1924. gada šis sporta veids tiek iekļauts olimpisko spēļu sastāvā. Protams ir arī dažādas biatlona profesionāļu sacīkstes kas notiek vairākas reizes gadā, bet olimpiskās spēles tad arī ir galvenā vieta, kur tiek noteikti sporta veida līderi. Biatlona vēsture savukārt aizsākās jau 1767 gadā, kad Norvēģijā un citās skandināvu valstīs militāro treniņu laikā tika veikta gan slēpošana gan arī šaušana mērķī un tad arī šie karavīri sāka sacensties viens ar otru lai iegūtu aizvien jaunas un jaunas iemaņas. Tā pamazām šis sporta veids kļuva arvien populārāks līdz tika iekļauts jau iepriekš minētajās olimpiskajās spēlēs, kad to dēvēja par militāro patruļu, bet vēlāk šis nosaukums tad arī tika pārsaukts par biatlonu, kas nozīmē divu sporta veidu apvienošana. Savukārt pirmais biatlona pasaules čempionāts tika rīkots 1958. gadā un 1960. gadā šis sporta veids tika pa īstam iekļauts ziemas olimpisko spēļu sastāvā un kopš tā laika ir kļuvis par vienu no skatītākajiem sporta veidiem olimpisko spēļu repertuārā.

Biatlonā tiek slēpots šauteni turot uz muguras un kad pienāk šautuve tad tiek vai nu šauts stāvot vai arī sportists noguļas guļus stāvoklī. Šautene, ko sportisti ved līdzi sver 3.5 kilogramus un viņiem ir jātrāpa pa 45 vai 115 milimetrus diametra apļiem kas atrodas 50 metru attālumā no šaušanas punkta. Mazākā diametra apļi tiek izmantoti šaujot guļus bet lielākā diametra šaujot kājās. Galvenās grūtības ar ko sportisti saskaras ir tieši elpas nostabilizēšana, jo slēpojot visi viņi ir aizelsušies bet šaujot ir jātrāpa mērķī un nedrīkst pārāk daudz kustināt bises stobru. Visi mērķi, pa ko šauj ir paš-regulējoši un tas nozīmē, ka ja tiek trāpīts mērķī tad tas no balta pārlec uz melnu un tas nozīmē ka tas ir sašauts, kas parāda sportista progresu gan skatītājiem gan pašam sportistam arī uzreiz ir redzams vai viņš sašāva vai nesašāva šo mērķi.

Latvijas pazīstamākie biatlonisti ir Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis un Jēkabs Nākums,kā arī Madara Līduma, kuri visi ir cīnījušies par galvenajām pozīcijām dažādās sacensībās, bet nevienam no viņiem nav izdevies uzvarēt olimpiskajās spēlēs vai arī kāpt uz goda piedastāla, kaut gan dažos posmos vairs tālu nebija atlicis.

Bobslejs

Bobslejs ir ziemas komandu sporta veids, kurā divi vai četri cilvēki ar bobu, jeb bobsleju traucas lejā pa bobsleja ledus trasi ar ātrumiem, kas sasniedz pat 150 kilometrus stundā. Šie bobi sver no 340 kilogramiem kopā ar komandu līdz pat 630 kilogramiem četrinieku komandām un izmēri ir no 2.7 metriem līdz pat 3.8 metriem. Modernās bobsleja trases, kurās sportisti sacenšas ir sākot no 1200 metriem līdz pat 1300 metriem garas un tajās ir jābūt vismaz 15 dažādam līkumiem, kuri tad sportistiem ir jāizbrauc pēc iespējas precīzāk lai nezaudētu dārgās mikrosekundes. Bobslejā kopējais laiks visos braucienos tiek summēts un tā beigu beigās kurai komandai ir vismazākais laiks tad tā arī uzvar.

Bobsleja vēsture aizsākās jau ar vienkāršām kamaniņām, bez sāniem un bez nopietnas aizsardzības, kas parādījās jau 18. gadsimtā . Lai gan kamaniņu braukšana no kalna ir pazīstama ikvienam bērtam un tā tas ir bijis simtiem gadu pagātnē, tomēr modernā sporta veida, bobsleja, parādīšanās ir daudz nesenāka un aptuveni ap 1900 gadu kāds Šveices viesnīcu īpašnieks, lai piesaistītu apmeklētājus savām viesnīcām izveidoja sporta veidu, kur 4 vīri sēž uz ragaviņām kas ir savienotas ar dēli un kurām priekšā ir pievienots stūrēšanas mehānisms. Tas šādi arī aizsākās bobslejs un no šādiem neciliem sākumiem tas ir izaudzis par vienu no skatītākajiem un visaizraujošākajiem sporta veidiem, kur mēs, Latvieši arī mākam labi sacensties un bieži vien pat uzvarēt.

Paši ātrākie bobsleja kamaniņu braucēji nereti sasniedz pat 150 kilometru stundā ātrumu, bet ātruma rekords tiek lēsts, ka esot pat 200 kilometri stundā, lai gan oficiālu datu par šādu ātruma rekordu nav. Bobsleja trases pamatā tiek veidota no cementa un pēc tam pārklātas ar speciāliem materiāliem, kas savukārt sasaldē ledu, lai kamanas varētu traukties pa šo trasi ar šiem galvu reibinošajiem ātrumiem. Dažos līkumos bobsleja komanda var sasniegt pat 5G spēku kas viņus spiež pie zemes un paši slavenākie līkumi ir pat 180 grādu lielum!

Mēs, Latvieši, noteikti ļoti labi pazīstam šo sporta veidu, jo mūsu komandas sacenšas gan četriniekos gan divniekos, bet parasti tieši četrinieku sacensībās mums izdodas uzkāpt uz goda piedastāla un nereti pat uzvarēt. Un pēdējās olimpiskajās spēlēs četrinieku distancē Latvijas ekipāža ieguva sudraba medaļu. Latvijas bobsleja tradīcijas aizsākās jau PSRS laikos un 1983. gadā mūsu bobslejists Zintis Ekmanis ar savu stūmēju izcīnīja 3. pozīciju olimpiskajās spēlēs. Bet kopš tā laika šajā sporta veidā neskaitāmas medaļas ir izcīnījuši tādi sportisti, kā Jānis Ķipurs, Sandis Prūsis un Jānis Miņins. Un mums arī aug ļoti spēcīga jaunā paaudze, kas nākotnes čempionātos noteikti varēs sacensties ar pasaules labākajiem bobslejistiem!

Slidošana

Slidošana ir sporta veids, kurā ar slidas palīdzību notiek pārvietošanās pa ledus virsmu. Pirmās slidošanas vēstures iezīmes ir atrodamas jau 3000 gadus pirms mūsu ēras, kad aukstajos reģionos, kā Zviedrijā un Somijā cilvēki pie pēdām vai kurpēm piesēja uzasinātu kaula gabalu un slīdēja pa ledus virsmu. Bet mūsdienu slidošana parādījās aptuveni 10-13 gadsimtā, kad ar metāla kalšanas tehnoloģijas palīdzību tika izveidotas slidas, kas tad arī izmantoja ledus dabīgo slidenību, lai cilvēks varētu pa to pārvietoties. Līdz pat 20. gadsimtam zinātnieki domāja, ka slidas slīd pa ledu, jo tās spiediena rezultātā izkausē mazu ledus kārtiņu, kas tad arī ļauj šim metāla gabalam slīdēt pa sasalušā ūdens virsmu. Bet šī teorija nevarēja izskaidrot, kāpēc ir iespējams slīdēt pa ledu, piemēram, mīnus 30 grādu temperatūrā pēc celsija, un tad zinātnieki atklāja, ka ūdens molekulas, kas ir ledus virsotnē ir tādā kā daļēji sasalušā stāvoklī, jo tās nav spējīgas kārtīgi savienoties ar cietajām molekulām dziļāk sasalušajā ūdenī. Un tad, kad kāds objekts tiek novietots uz ledus, tad pie mazākās kustības šīs molekulas tad arī sāk kustēties brīvi pa šo virsmu un notiek slīdēšana.

Slidošana savu popularitāti ieguva sākot ar 17 gadsimtu, kad Anglijā starp aristokrātiem ziemas laikā sāka izplatīties šāds sporta veids un brīvā laika pavadīšana uz slidām bija visai inetresanta. Pēc tam, kad to aizsāka aristokrāti arī pārējie ļaudis redzot šo interesanto nodarbi arī sāka slidot un tā pirmie slidošanas kolektīvi jeb klubi tika veidoti jau 1740-tajos gados. Sākotnēji klubos notika slidošana vairāk tieši rādot dažādas kustības nevis vienkārši sacenšoties uz ātrumu, bet vēlāk, slidošanai paliekot populārākai parādījās arī citi sporta veidi, kā hokejs, treks, figūru slidošana un vēl citi mazāk pazīstami sporta veidi.

Slidošana ir ļoti labs veids, kā nodarboties ar sportu, jo slidojot cilvēks nodarbina daudzus muskuļus mēģinot sevi noturēt stāvus pozīcijā un nemitīgi mainot līdzsvaru, lai nenokristu uz cietā ledus. Slidojot tiek patērētas daudzas muskuļu grupas un šo sporta veidu var pielīdzināt skriešanai, vienīgi slidojot, kad tiek uzņemts ātrums to noturēt ir vieglāk un nav vajadzīgs izlietot tik daudz enerģiju, kā skrienot, bet uzsākt kustību uz ledus ir daudz grūtāk, kā arī apstāšanās var sagādāt problēmas nepieredzējušiem slidotājiem.

Mūsdienās slidošana ir ļoti populārs sporta veids tajās valstīs, kurās ir mērenais klimats un dažus mēnešus gadā iestājas ziema. Bet ar tehnoloģiskajām innovācijām tagad ir iespējams izveidot slidotavu arī iekštelpās un tāpēc arī siltajās zemēs, kur āra gaisa temperatūra ir augsta un nenokrīt zem nulles ir iespējams izbaudīt slidošanas priekus. Šādos ledus laukumos, ko sauc par ledus hallēm cilvēki parasti kustas apļveida kustībā, pie brīvās slidošanas vai arī spēlējot Hokeju, bet tad ir vajadzīgs ekipējums un nūjas.

Slidošana var būt arī bīstama, jo krītot uz ledus ir iespējams salauzt kādu kaulu vai arī atsist galvu, kā arī ziemas sezonā, ja slidots tiek uz atklātas ūdens tilpnes, tad ir iespēja izkrist cauri ledum un noslīgt. Bet pamatā visos sporta veidos tiek izmantotas gan ķiveres gan arī citi aizsarglīdzekļi un cilvēki parasti dodas uz ledus slidot tad, kad jau pietiekoši ilgu laiku ir bijis sals un ūdens virsma ir sasalusi pietiekošā daudzumā lai noturētu viņu svaru. Tomēr, ir jābūt uzmanīgam un noteikti nevajag riskēt doties vienatnē slidot pa ezeru vai upi un arī slidojot iekštelpās ir jāuzmanās no kritieniem un labāk ir valkāt ķiveri, kas var pasargāt galvu no smagām traumām!